“LATVIJAS DZELZSCEĻŠ” LATVIAN RAILWAY HISTORY MUSEUM, Uzvaras Blvd 2A, Riga, Latvia
The Riga Museum is located in the 19th century locomotive repair shops located in Pardaugava. Outside the museum’s premises there is a railway rolling stock – locomotives, wagons and other railway vehicles operating in Latvia. Modern architecture and glass facade
Pasaka par Valgalciemu. Reiz sensenos laikos, kad pasaule bija atšķirīga no šodienas redzamā, brīnumus un neparastas lietas varēja sastapt daudz biežāk. Un tā starp pavisam parastām vēl šobaltdien sastopamām būtnēm, kā cilvēki un putni, mita daudz citu neparastu un ar īpašām spējām apveltītu radību. Dienvidos dzīvoja Zirgi ar cilvēka rumpi, kurus sauca par Kentauriem, austrumos uz kalnu grēdām lidinājās pūķi, kas šļāca uguni un spēja peldēt pat zem ūdens, rietumu plašajos ūdeņos dzīvoja zivis, kuras spēja vienā elpas vilcienā nāsīs iešņaukt divus lielus kuģus un pat nepamanīt, ka būtu izdarījuši kaut ko ļaunu, bet vairāk uz ziemeļiem dzīvoja īsti milži. Īstā dzīves vieta tiem bija ziemeļu kalni ar aukstā un dzidrā ūdens strauti, jo tur tie varēja vairāk paslēpties no dienvidu saules, un tā kā tie bija īsti milži, tad tie bija augstāki par dienvidos augošajiem kokiem un tad nu saule cepināja tiem galvu un tas viņiem nepatika un arī vislabāk tiem garšoja no kalnu virsotnēm kūstošais sniegs, bet tā nu tas nebija visu laiku, jo ik pa laikam ziemeļos atnāca niknais sals, kad uz vairākiem gadiem zemi pārklāja biezi sniegi un kalnu strauti sasala ledū, un tad milžiem nekas cits neatlika kā doties pāri Baltijas jūrai (kas tolaik saucās kā ne pārāk sāļa jūra), meklēt vietu kur pārziemot, jo lai arī jūra bija gana dziļa, milži zināja sēkļus un salas, kurās varēja atvilkt elpu. Bet bija arī viena lieta, bez kuras milži nekādi nevarēja iztikt. Un lieta tāda, ka, lai tie spētu tik lieli būt un tiem spēka pietiktu, viņiem bija jāguļ īpašā gultā, kura izklāta ar īpašiem spēka akmeņiem. Tāpēc, lai cik garš arī tas ceļš nebūtu, viņiem līdzi bija jāņem arī savas guļvietas, jo bez tās tie izsīka, kļuva mazi un zaudēja spēku. Un tā lieliem saliem iestājoties, piekrastes iedzīvotāji varēja pāri jūrai uz pretējo pusi redzēt milžus, kuri padusēs nesa akmeņus, domātus savas guļvietas izveidei. Tā nākot virzienā no Roņu salas pret Kalteni bija viņu īsākais ceļš uz krastu un bieži, redzot krastu tuvojamies, to sirdīs radās prieks par ceļojuma mērķa sasniegšanu, un viņu uzmanība atslāba un gadījās, ka no nesamā izbēra pa kādam īpašam guļvietas akmenim. Un tā cilvēki bija manījuši ka pretī Valgalciemam arī kādu dienu pāri jūrai gāja milzis un kāpjot krastā tam izkrituši 2 lieli akmeņi viens iekritis jūrā otrs mājas pagalmā. Tā nu cilvēki redzot to nodomāja, redz nu tagad mēs zinām cik plats ir milža solis un nodēvēja šo vietu par “Plakājiem”, ar laiku šo stāstu aizmirsa un mājām tika doti dažādi vārdi, bet akmeņi bija tik lieli, ka tos pat laiks nav spējis izkustināt, bet daļa no akmeņu spēka tika dāvāta arī to māju iemītniekiem, kuriem tie akmeņi bija atraduši sev guļamvietu. Tā nu vēl šobaltdien ejot pa jūras krastu katrs var atrasties milža soļu platumā un smelties priekā par garā ceļojuma veiksmīgu noslēgumu un guļot saulītē uz plakana akmens sānā smelties saules un akmens spēku.
